Ramūns Usovs

Es te slašdotā lasīju vienu diskusiju un uzdūros šai pērlei:

OK. Let me give you an example.

The guy decides to really secure his network. He disables broadcasting the SSID, and implements WPA2 encryption. This, however, provides access only to a small non-Internet connected mini-network with no DHCP and one machine, identified by IP address only, which only responds (ie no pinging) to a specific IP address using the ports needed for an IPsec VPN. The VPN, in turn, uses 1024 bit blowfish encryption and requires a SecureID password to initiate the connection. The VPN provides access to the outside world, but requires you already know the IP addresses of the DNS server and default router, none of which are in an easily guessable netblock.

The system is also set up so any unauthorized activity results in the outside connection being dropped (ie any attempts to guess the passwords result in the wireless router shutting itself down. And, just to add that extra special extra layer of security, the owner switches off the entire system when he leaves to go on vacation.

So an elite hacker comes along and has access to the network within thirty seconds. How does he do it? How does he circumvent all these security measures?

Answer: he throws a brick through the window, enters the house, and HOOKS HIS LAPTOP UP TO THE DSL MODEM.

Virtually every security device can be circumvented.

Viss skaidrs, ja?

Ar cik lietām tu šobrīd nodarbojies?

Nu tur studijas + darbs? Darbs + kāds hobijs? How about divi darbi + hobijs + ģimene?

Man šobrīd ir tā: Darbs + papilddarbs + studijas + koris + gan jau vēl bija kaut kas.

Nu un dažreiz dzīvē pienāk brīži (šis man nav pirmais, par to pirmo vēlāk), kad saproti, ka visam tam NAV laika, vismaz, lai to visu paveiktu tādā kvalitātē, kas pašu apmierina. Precīzāk, šoreiz nonācu pie tā slēdziena, ka studijas, kaut arī budžetā, ir pārāk dārgs prieks priekš mana jau tā tukšā bankas konta. Lai tas kļūtu mazāk tukšs, ir jāstrādā vairāk, līdz ar to tam ir nepieciešams vairāk laika, savukārt studijas, nu, kaut arī bezmaksas pasākums, tomēr aizņem pārāk daudz šī paša laika, nu vismaz tajā kvalitātē, kādu es pats no sevis pieprasu. Tāpēc esmu pieņēmis šo smago, bet vajadzīgo lēmumu, ka, diemžēl, nebūšu vairs (vismaz līdz labākiem laikiem) students.

Ā, par to pirmo reizi, ja? Nu bija tā, ka man bija sekojošie eventi dzīvē: studijas + darbs + korporācija + SP + šķiet vēl arī teātris. Toreiz atteicos no pēdējiem trim.

Finālā vēlos pateikt paldies tiem pasniedzējiem, pateicoties kuriem esmu krietni uzlabojis savas matemātikas zināšanas, kā arī saviem kursabiedriem, par to, ka tie tomēr eksistē. Lai jums, mani dārgie visas sesijas ātri noliekās!

Sēžu Ļeņingradā, dzeru kopā ar jaukiem cilvēkiem un radās doma, ka kaut kas šite jāieraksta. Tad nu par ko gan citu krogū sēžot var rakstīt, kā par dzeršanu.

Pirmkārt ir sliktas ziņas – Herbe ziņo, ka Luckāna, un arī citu jauku cilvēku iecinītais dzēriens Piparmētru liķieris vairs netikšot ražots.

Otrkārt, Lapsas atstātais konīts ir tīri garšīgs.

Treškārt, ja nav pieejams Schweppes Russian, tad šņabi var dzert arī ar Schweppes citrus mix.

Ceturtkārt, pirmdien ir atkal jādzer.

Piektkārt, kā saka Raivis, kurš šodien nedzer, dzert ir labi.

Sestkārt, Jaunajā gadā Ļeņingradas trio – Herbe, Sergejs un Lapsa, stāv aiz letes un rauj jumtu sev un saviem apmeklētājeim.

Septītkārt, Emu visas idejas par dzeršanu rodas uz pohām, kuras, kā ziņo Kristaps, mums visiem nemaz neesot.

Un tā kā septiņas lietas ir labas lietas, tad ar to šodienai pietiks – Mērī, jums visiem, kristmas, un arī heppī ņūv jeār.

Šodien cenšoties iedabūt savā galvā n-tos pierādījumus teorēmām par virkņu robežām nonācu pie viena interesanta secinājuma. Matemātikā ir šausmīgi daudz visādi sīkumi jātur galvā, or else it just fails.

Programmējot, savukārt ir tā, ka tu paņem kaut ko izdomā, uzraksti un tad skaties, strādā vai nestrādā – ja strādā, labi, ja nē tad labojam un tā tās programmas iteratīvi top. Turklāt, nevienā brīdī programmētājam nav jātur galvā visādi sīkumi – katrā programmēšanas posmā galvā ir tikai aktuālajā abstrakcijas līmenī esošās lietas – t.i. domājot par biznesa loģiku – tu domā tikai par to, nevis par to kā tas izskatās asemblerā.

Savukārt iekš matemātikas (nu vismaz tās, ar kuru es te šobrīd cīnos) visi pierādījumi (kas ir absolūti nepieciešamā daļa) balstās uz visādiem kretīniskiem sīkumiem, kur, ja tu kaut vienu izlaid viss sabrūk – un programmētājam, kurš ir pieradis, ka var darboties iteratīvi (nu kaut ko pirmajā piegājienā aizmirsu, nekas, palaidīšu, ieraudzīšu, kur ir problēma, pielabošu nākamajā un viss būs forši) ir šausmīgi grūti pie tā pierast.